|
Gatavo tautas kultūras mantojuma likumu
Seno recepšu un prasmju zinātāji, iespējams, saņems nodokļu atlaides un
samazinātus maksājumus par vietām gadatirgos. Šādu pretimnākšanu
tradicionālo produktu ražotāji varētu saņemt gadījumā, ja Latvijā pieņemtu
Tautas kultūras mantojuma saglabāšanas likumu, kura virzību kūrē Latvijas
Lauku sieviešu apvienība (LLSA).
Mantojumam jābūt izmantojamam
Iecere veidot šādu likumu radusies, izpētot Lietuvas un Bulgārijas
pieredzi, kur jau sen tāds darbojas. Atbilstoši stingri noteiktiem
kritērijiem produkta ražotājam jāspēj pierādīt, ka viņu prece tapusi,
ievērojot tiešām senas tradīcijas. Bulgārijā noteikts, ka pagatavošanas
veids nedrīkst būt jaunāks par 50 gadiem, bet Lietuvā – par 100. Latvieši
izvēlējušies vidusceļu, paredzot, ka lietojamās prasmes nedrīkst būt
jaunākas par 75 gadiem.
B. Rivža, LLU profesore: "Ja cilvēks spēs pierādīt, ka viņa gatavotā desa
vai māla kauss tapis pēc receptūras, kādu lietoja pirms 75 gadiem,
maksimāli ievērojot tolaik izmantotos paņēmienus, turklāt tas pārsvarā būs
roku darbs, īpašu sertifikātu vispirms saņems šis produkts, bet pēc tam –
pats tā izgatavotājs. Ja izstrādājums atbilst kultūras mantojuma
saglabāšanas likuma kritērijiem, sertifikāta īpašnieks saņems speciālu
uzlīmi, kas to apliecinās un varēs to līmēt uz savas preces. Uzlīmes
pircējiem palīdzēs saprast, ka šī tiešām ir latviskās tradīcijās tapusi
lieta."
Profesore ir pārliecināta, ka valdībai šādi ražotāji jāatbalsta ar nodokļu
atlaidēm, lai veicinātu cilvēku interesi ražot pēc senām metodēm. "Taču
galvenais šā likuma izstrādē ir panākt, lai vispirms tiktu ievērotas
Latvijas un latviešu intereses un tikai tad notiktu piemērošanās ES vai
UNESCO dokumentācijai. Tas ļautu mūsu nacionālo mantojumu pasargāt no
globalizācijas," uzskata B. Rivža.
Paši amatnieki un arī sabiedrība, kopš marta apspriežot šo likumu,
norādījuši – pēc senām receptēm tapušiem produktiem nepieciešams atbalsts
no valdības. "Šajās tikšanās reizēs cilvēki uzsvēra – visam šim mantojumam
jābūt izmantojamam ikdienā. Ir jāspēj nodrošināt pēc senām receptēm tapušu
sklandu raušu vai putraimdesu nonākšanu kafejnīcās, ne tikai muzeju
gadatirgos. Cilvēkiem, kas to visu rada, ir jāspēj ar to arī nopelnīt, lai
izdzīvotu," stāsta LLSA zinātniskā un stratēģiskā konsultante Maiga
Krūzmētra.
Ja spēs sakārtot – izdosies
Likuma izstrādē vēl ir daudz neskaidrību. Piemēram, kā pasargāt
sertifikātu ieguvušu produktu no lētiem pakaļdarinājumiem? Mājražotājus
arī uztrauc, kā pierādīt, ka desa un gaļa top pēc vecmammas bērnībā
stāstītās un jaunībā iemācītās receptes, kas nekur nav dokumentēta? Tāpat
likumā strikti jāatrunā dažādi termini, lai nerastos pārpratumi par
atsevišķu jēdzienu lietošanu.
Vēl jānosaka, kura institūcija būs galvenā kontrolējošā, vai
sertificēšanas komisiju veidos līdzīgi kā Lietuvā, kur atbildīgo padomi
sabiedriskā kārtā vada zemkopības ministrs un tajā pārstāvētas arī
Kultūras, Izglītības un Finanšu ministrijas, bet par kontroli atbild
speciāls ZM izveidots departaments. Turklāt jāizdomā, kā apmaksāt
sertifikācijas procesu. Lietuvieši tam atvēlējuši subsīdijas no valsts.
Ekonomikas fakultātes vadītāja Irīna Pilvere: "Kontrolēt var jau esošās
institūcijas. PVD – pārtikas preces, arī Izglītības un Kultūras
ministrijai ir kontroles iestādes, kas var sekot amatniecībai un kultūras
lietām," norāda I. Pilvere.
Pats būtiskākais ir definēt kultūras mantojuma izpausmes un noteikt
konkrētus kritērijus, pēc kuriem konkrētam produktam piešķirt senatnes
klātbūtni apliecinošu sertifikātu un uzlīmi.
|